Krājumu novērtēšanas metodes
Krājumi ir viens no svarīgākajiem aktīviem gan tirdzniecības, gan ražošanas uzņēmumos. Krājumu vērtība ietekmē finanšu pārskatus, īpaši bilanci un peļņas vai zaudējumu pārskatu, jo krājumu beigu vērtība nosaka pārdoto preču izmaksas (COGS) un galu galā neto peļņu. Tāpēc krājumu novērtēšanas metodes izvēle nav tikai grāmatvedības jautājums, bet arī vadības lēmums, kas ietekmē nodokļus, naudas plūsmu, darbības analīzi un cenu noteikšanas stratēģiju. Šajā rakstā ir aplūkoti krājumu pamatjēdzieni un bieži izmantotās novērtēšanas metodes, kā arī sniegts pārskats par to priekšrocībām, trūkumiem un piemērošanas piemēriem.
Krājumu novērtēšanas definīcija un loma
Krājumu novērtēšana ir process, kurā tiek noteikta perioda beigās joprojām pieejamo preču (beigu krājumu) vērtība rūpijās un izmaksas, kas būtu jāiekasē kā pārdoto preču pārdošanas izmaksas. Praksē krājumu izmaksas var svārstīties inflācijas, piegādātāju atlaižu, kravas pārvadāšanas izmaksu, valūtas kursu vai ražošanas izmaksu izmaiņu dēļ . Kad uzņēmums iepērk vai ražo preces vairākās partijās ar atšķirīgām izmaksām, rodas jautājums: kuras izmaksas ir "pievienotas" pārdotajām precēm un kuras joprojām paliek? Šeit noder krājumu novērtēšanas metodes.
Parasti krājumu novērtēšanu izmanto, lai:
1. Precīzāk aprēķiniet HPP.
2. Norādiet krājumu beigu vērtību, kas atspoguļo ekonomiskos apstākļus.
3. Palīdzēt vadībai novērtēt peļņas normu, darbības efektivitāti, kā arī iepirkumu un ražošanas lēmumus.
4. Ievērot piemērojamos grāmatvedības un nodokļu standartus.
Ierakstīšanas sistēmas: periodiskās un pastāvīgās
Pirms metožu apspriešanas ir svarīgi izprast divas krājumu uzskaites sistēmas:
– Periodiskā sistēma: krājumi netiek atjaunināti ar katru darījumu. Pārdošanas izmaksas (COGS) tiek aprēķinātas perioda beigās, pamatojoties uz fizisko skaitīšanu: sākuma krājumi + iepirkumi – beigu krājumi.
– Pastāvīgā sistēma: krājumi tiek atjaunināti ar katru pirkumu un pārdošanu. Krājumu daudzumu un vērtību var uzzināt jebkurā laikā, parasti izmantojot datorsistēmu un krājumu kartes.
Vērtēšanas metodes, piemēram, FIFO un svērto vidējo, var piemērot abām sistēmām, lai gan aprēķinu rezultāti svārstīgu cenu apstākļos var nedaudz atšķirties starp periodisko un pastāvīgo sistēmu.
1. FIFO (pirmais iekšā, pirmais ārā)
FIFO metode pieņem, ka pirmās ienākošās (iegādātās/saražotās) preces ir pirmās iznākošās (pārdotās). Citiem vārdiem sakot, beigu krājumi tiek novērtēti pēc to pēdējās iegādes vērtības.
FIFO metodes priekšrocības:
– Beigu krājumu vērtība parasti ir tuvāka pašreizējai tirgus cenai, padarot bilanci “atbilstošāku”.
– Viegli saprotams un bieži atbilst preču fiziskajai plūsmai, īpaši attiecībā uz ātri bojājošos produktiem (pārtika, zāles).
– Parasti sagatavo reālistiskākus krājumu pārskatus, kad cenas pieaug.
FIFO metodes trūkumi:
– Inflācijas apstākļos (cenu pieauguma gadījumā) COGS ir zemākas, jo tiek izmantotas vecās izmaksas, tāpēc peļņa šķiet lielāka.
– Lielāka peļņa var novest pie lielākiem nodokļiem.
Vienkārša ilustrācija:
Uzņēmums iegādājās 100 vienības par 10 000 rūpijām, pēc tam vēl 100 vienības par 12 000 rūpijām. Ja tas pārdod 150 vienības, tad COGS saskaņā ar FIFO ir:
100 × 10 000 + 50 × 12 000 = 1 600 000 Indonēzijas rūpiju.
Beigu inventāra vērtība 50 vienībām ir 12 000 Rp = 600 000 Rp.
2. LIFO (pēdējais ienāk, pirmais iziet)
LIFO metode pieņem, ka pēdējās preces ienāk un pirmās tiek izvestas. Beigu krājumi tiek novērtēti pēc vecākajām izmaksām.
LIFO priekšrocības:
– Kad cenas pieaug, COGS ir augstākas, jo tiek izmantotas jaunākās izmaksas, tāpēc peļņa ir mazāka un nodokļi var būt zemāki.
– Piemērots pašreizējo izmaksu “saskaņošanai” ar pašreizējiem ienākumiem.
LIFO trūkumi:
– Beigu krājumu vērtība var būt ļoti atšķirīga no tirgus cenas, jo tajā tiek izmantotas vecās izmaksas.
– Mazāk atspoguļo pašreizējo bilances stāvokli.
– Daži grāmatvedības standarti aizliedz LIFO. Tāpēc tā ieviešana ir atkarīga no noteikumiem.
Vienkārša ilustrācija:
Ar tādiem pašiem datiem kā FIFO, ja tiek pārdotas 150 vienības, COGS saskaņā ar LIFO ir:
100 × 10 000 + 50 × 12 000 = 1 600 000 Indonēzijas rūpiju.
Beigu inventāra vērtība 50 vienībām ir 12 000 Rp = 600 000 Rp.
3. Svērtā vidējā metode
Šī metode aprēķina vienības izmaksas, pamatojoties uz pārdošanai pieejamo krājumu kopējo izmaksu svērto vidējo vērtību, kas dalīta ar pieejamo vienību skaitu. Pastāvīgās krājumu uzskaites sistēmā vidējais rādītājs tiek atjaunināts ar katru pirkuma darījumu (slīdošais vidējais).
Priekšrocības:
– Stabilizēt cenu svārstības, lai preču pārdošanas izmaksas un krājumu vērtības strauji "nepieaugtu".
– Piemērots jauktām precēm, kuras ir grūti identificēt katrā partijā (piemēram, beramkravu izejvielas).
– Salīdzinoši viegli ieviest ar sistēmas palīdzību.
Trūkums:
– Beigu krājumu vērtība nav tik faktiska kā FIFO metode, ja cenas mainās strauji.
– Neatspoguļo konkrēta priekšmeta fizisko plūsmu, bet gan matemātisku pieeju.
Ilustrācija:
Kopējais pieejamo vienību skaits: 200 vienības. Kopējās izmaksas: (100 × 10 000) + (100 × 12 000) = 2 200 000 rūpijas.
Vidēji par vienību = 2 200 000/200 = 11 000 rūpijas.
Ja tiek pārdotas 150 vienības, COGS = 150 × 11 000 = 1 650 000 rūpiju.
Beigu krājumi 50 vienības = 50 × 11 000 = 550 000 rūpiju.
4. Konkrēta identifikācija
Konkrētā identifikācijas metode nosaka krājumu vērtību, pamatojoties uz katras preces faktiskajām izmaksām. Tas nozīmē, ka uzņēmums precīzi zina, kuras preces tiek pārdotas un par kādu cenu.
Priekšrocības:
– Visprecīzākā, jo tajā tiek izmantotas reālās izmaksas par katru vienību.
– Ideāli piemērots vērtīgām un unikālām lietām, piemēram, transportlīdzekļiem, rotaslietām, mākslas darbiem vai noteiktām mašīnām.
Trūkums:
– Nepieciešama detalizēta uzskaite un stingra iekšējā kontrole.
– Iespējama ļaunprātīga rīcība, lai “pārvaldītu” peļņu, izvēloties pārdošanai noteiktus izmaksu posteņus.
5. Standarta izmaksu metode un mazumtirdzniecības metode
Papildus iepriekš minētajām galvenajām metodēm pastāv ziņošanas pieejas, kuras bieži izmanto noteiktos apstākļos:
a) Standarta izmaksas
Uzņēmumi nosaka standarta izmaksas par vienību (materiāli, darbaspēks, pieskaitāmās izmaksas) un pēc tam reģistrē krājumus, izmantojot šos standartus. Starpība starp standarta izmaksām un faktiskajām izmaksām tiek reģistrēta kā novirze.
Šī metode ir izplatīta ražošanā, jo tā atvieglo izmaksu kontroli, efektivitātes analīzi un ražošanas plānošanu. Tomēr standarti ir periodiski jāatjaunina, lai tie saglabātu savu aktualitāti.
b) Mazumtirdzniecības metode (mazumtirdzniecības krājumu metode)
Bieži izmanto lielos mazumtirdzniecības uzņēmumos, un krājumu novērtē, konvertējot pārdošanas vērtību (mazumtirdzniecības cenu) izmaksās, izmantojot izmaksu un mazumtirdzniecības cenas attiecību. Šī metode ir noderīga, ja krājumi ir lieli un apgrozījums ir augsts, apgrūtinot izmaksu aprēķināšanu par vienību.
Metodes izvēles ietekme uz finanšu pārskatiem
Krājumu novērtēšanas metodes izvēle var mainīties:
– COGS: nosaka peļņas un zaudējumu pārskatā iekļauto izdevumu apmēru.
– Bruto peļņa un tīrā peļņa: jo zemākas ir PKP, jo lielāka peļņa (pieņemot, ka pārdošanas apjomi ir vienādi).
– Krājumi bilancē: ietekmē kopējos aktīvus un finanšu rādītājus, piemēram, tekošās likviditātes koeficientu.
– Nodokļi: lielāka peļņa var palielināt nodokļus (atkarībā no nodokļu noteikumiem).
– Tendenču analīze: metožu maiņa dažādos periodos var apgrūtināt salīdzināšanu.
Pieaugošu cenu apstākļos parasti:
– FIFO → Zemākas PĀRDOŠANAS izmaksas, lielāka peļņa, augstāks preču krājums.
– LIFO → Augstākas PĀRDOŠANAS izmaksas, zemāka peļņa, zemāki krājumi beigās.
– Vidēji → rezultāti pa vidu.
Un otrādi, kad cenas krītas, ietekmi var mainīt.
Secinājums
Krājumu novērtēšanas metodes ir grāmatvedības un finanšu pārvaldības pamatelementi. FIFO bieži tiek izvēlēta, jo tā cieši saskaņo krājumu vērtības ar pašreizējām cenām un fizisko preču plūsmu. LIFO (ja atļauta) var samazināt ar nodokli apliekamo peļņu inflācijas laikā, taču pastāv risks, ka krājumu vērtības bilancē kļūs mazāk nozīmīgas. Vidējā svērtā metode piedāvā stabilitāti un vienkāršību homogēnām precēm. Tikmēr specifiska identifikācija ir piemērota augstas vērtības, unikālām precēm, un gan standarta izmaksu, gan mazumtirdzniecības metodes ir noderīgas noteiktos nozaru kontekstos.
Galu galā labākā metode ir tā, kas vislabāk atbilst uzņēmuma raksturlielumiem, krājumu raksturam, uzņēmuma informācijas sistēmām un tā atbilstībai grāmatvedības standartiem un nodokļu noteikumiem. Svarīga ir arī konsekvence: uzņēmumiem no perioda uz periodu jāpiemēro viena un tā pati metode, lai nodrošinātu salīdzināmus finanšu pārskatus un ieinteresēto personu pārliecību.
